.

Custom Search

otrdiena, 2011. gada 22. februāris

Jaunā lietišķība.



Virziens, kas iekļaujas pēckara vispārējās Eiropas mākslas tendencēs ar to, ka atgriežas pie reālisma. Mākslinieku trakulības piebremzēja karš. Tas liekas kā rezultāts totālai veco kanonu apkarošanai. Politika neizturēja un padevās šim plūdumam. Jā, kaut kas kopējs virmo gaisā un iespaido visu cilvēka darbību kopumā.



Karš tieksmi pēc destrukcijas apmierināja pilnībā. Pietika. Pēckarš iezīmējās ar vispārēju būvešanos. Bija jāatjauno izpostītais materiālajā pasaulē un tam piekļāvās arī mākslinieki. Bet pa šo laiku bija sakrājušās morāles problēmas. Tās sevišķi sevi pieteica kara laikā un tās sekas spoguļojās pēckara sabiedrībā. Interese par skaisto kaut kā kliboja un romiešu vērisms te likās tieši laikā. Jā, termins „vērisms” kļūst populārs. Stils, kurš oponējot grieķu idealizācijas mānijai, tiecās attēlot visu ļoti tieši un gandrīz uzspēlēti naturālistiski. Tas nav cēlo varoņu reālisms, tas nav skaisto dabas stūrīšu vai puķu vāžu reālisms, tas ir reālisms, kurš pretendēja uz realo dzīvi. Varbūt kas līdzīgs jau mazliet amizantajam mūsdienu žurnālistu „sargsuņa” statusam, kam noteikti jāatrod kaut kas šausmīgs ko rādīt cilvēkiem, lai to kopīgi apkarotu. Vai to daram? Drīzāk tikai šausminamies. Arī tāda laika pavadīšana cilvēkiem laikam jau liekas interesanta un vajadzīga.







Tādējādi, jaunā lietišķība bija stils, kurš atgriezās pie reālām formām, pie reāli būvētiem ķermeņiem tomēr sava īpašā mākslinieciskā veidā. Ar mazliet skulpturālu gaismēnu plastiku. Un kara deformētu skatījumu uz dzīves vērtībām. Lai gan saturiskās īpatnības te nemaz nav galvenās. Svarīga ir skulpturālā gleznas plastika.
Virzienma ir diezgan jūtama atbalss arī latviešu glezniecībā, kur tieši vislabāk redzams, ka saturs var būt arī estētiski baudāms.





Tā nu iznāca, ka Vācijā, kur Jaunā lietišķība dzima, to radīja un vadīja Otto Diks un Georgs Gross, kuri abi bija kara upuri un piedzīvojuši kontūziju, kamdēļ arī ar īpašu piesaisti kara šausmām. Tas abiem lika balansēt starp jauno lietišķību un ekspresionismu ieviešot zināmu jucekli to daiļrades vērtejumos. Tiešām- te vērisms, te ekspresionisms, te jaunā lietišķība. Kas vēl? Bet varbūt tieši svarīgākais ir tas, ka notiek atgriešanās pie reālas formas. Kārtējais dialektiskais aplis? Jā,- tiek izmantoti tie modernās mākslas jaunumi, kurus ienesa 20.gadsimta sākuma procesi, bet pārkausēti Jaunajā reālismā.



Te Vācijā tas pamatā ir pilnīgi statisks. Arī latviešu glezniecībā. Tomēr Vācijas interpretācijā to grūti nosaukt par estētiski baudāmu mākslu. Nu vismaz nevācieša acīm raugoties. Arī Krievijas konstruktīvismā varam piekasīties estētikai, kas arī lai ir savdabīga, tomēr ar ļoti aktīvu vēstijumu. Vācijā? Tā ir tikai īstenības atspoguļošana ar izteiktu ziņkāri par kaut ko neglītu. Neglītā estetizācija? Un tomēr nē- tikai konstatācija. Tas ko par redzēto domāsim, ir katra skatītāja privātā lieta.      



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana